ļoti bieži izskan pārmetumi t.s. reliģiskajai audzināšanai, kas cilvēkus iedzen kompleksos un vispār dzīvi padara neciešamu. es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuru dzīve vismaz kādā mirklī ir bijusi neciešama (kuram gan nav), bet laikam nevienu, kurš apgalvotu, ka vaina bijusi reliģiskajā audzināšanā. jāatzīst gan, ka neesmu baigi interesējusies. temats tāds, kas grūti padodas saviesīgai patērzēšanai "klau, un kādas tev ir bērnības traumas? ā. reliģiski tiki audzināts/tsa?"

var jau būt ka katoliskās vainas komplekss (jocīgi, ka nerunā par pareizticīgo vai vecticīgo vainas kompleksu. diez kāpēc) ir ļoti ilgtspējīgs un atsaucas uz vairākām paaudzēm (mūsu vecākiem un vecvecākiem), bet, piemēram, manējie nekādi diži kristīgi audzināti nav. nu tā speciāli kristīgi I mean.

un tad es tā iedomājos - a tas nav saistīts ar kauna kompleksu? no savas bērnības atceros, ka man Bija Kauns. par ļoti daudz ko. par visu. es gan biju arī ļoti kautrīga jā. bet tā man šķiet ir lielāka problēma audzināšanā - neraudi, tu taču esi puika - kauns! piečurāji bikses - kauns! netīra mute/drēbes - kauns! nepadevi labdienu - kauns! slikta atzīme - kauns! kā kas tā kauns! kauns! kauns! un kaunina jau ne tikai tēsmāmiņa, bet arī visādas svešas tantes labu gribēdamas ūtētē
un kā jums liekas?

- tev ir fantāzijas ar putukrējumu?
- nē.
- man ir.
- kādas?
- uz ķīseļa. vai tortes.