šīs nedēļas laikā (pēdējās trijās dienās, ja gribam būt pavisam precīzi) trīs reizes baroju bērniņu kompānijā, kas nav tiešie radinieki. divas reizes - ciemos. gandrīz vai jāieliek tags #NormalizeBrestfeeding. bija ok, galu galā ļoti ērti. bērniņš grib ēst un tu viņu pabaro. esmu arī tikusi līdz haļavnajiem endorfīniem, kas izdalās zīdot.
izklausās pēc milzīga panākuma. panākums ir, jā, bet ne ļoti milzīgs: vienu reizi ciemojos pie istabas biedrenes kojās /nu, tās jau tikpat kā mājas/ un šovakar pie topošās vīramātes. turklāt tas nav ne tik sāpīgi ne tik mulsinoši kā slimnīcā kad katrs, kas grib pamācīt kā labāk kniebj krūtī un gramstās
ļoti sabiedriskās vietās gan laikam es neuzdrīkstētos. nē, nu ja galīgi vajag, ko darīsi, labāk pieciest mulsumu nekā sastresojošos un spiedzošu zīdaini.
