dažreiz es gandrīz fiziski sajūtu kā mana pasaule ir sarāvusies maza, mazītiņa
un tad man kļūst baisi, ka nekad vairs netikšu atpakaļ

diemžēl es neesmu tik disciplinēta lai mājās turētu našķus un comfort food. arī doma mīļajam pie brokastu krūzes nolikt kaut ko garšīgu (pūres šokolādes trifeli, Skrīveru marcipāna sirsniņu) nerezultējās un tad nu vakar vakarā riekstu maisījuma Dienas devu un ābolu iedevu tāpat
no otras puses - man uznāk, es dažas dienas pastiprināti ēdu tos našķus un tad atkal ne nu kārojas, ne kā. un nav jāstaigā gar skapīti, kurā vesels iepakojums pūres gardo konču un jātrinas, zinot, ka Tur Ir

nogurums arī tāds ne ļoti liels, bet pastāvīgs un tā kā Braunijs pats necepas..

šodien jau otro reizi durvju zvans nočivināja un kamēr es iztusnījos, tur neviena nav. kaitinoši un uztraucoši, kad tā pēkšņi sāk čivināt. jūtu kārdinājumu uz lapiņas uzrakstīt 'zvans nedarbojas' un dzīvot, cepuri kuldama

ja nu kādai ir kas labs iesakāms:
http://klab.lv/community/pajautaa/9533127.html?mode=reply

man vnk ļoti vajag, šodien pabiju četros veikalos, bija bezgala skaisti rudens zābaki (bet man šobrīd rudens zābaku gana. vieni par otriem smukāki)
tādi ziemai, ļoti aukstam laikam - ļoti maz. un ja es prasu māmiņai to sotaku ziemas zābakiem, es gribu lai tie ir vai nu silti, vai man ļoti patīk. vēlams abus, bet būsim reāli.
un izstaigāt visus centra lietoto apavu veikaliņus /kaut vai to vienu, kas mani vajadzībai spiežot nekad nav pievīlis/ nav tik daudz spēka. turklāt tad man vajag sulaini, kas ne vien pienes visus, kas atbilst izmēram, bet arī uzvelk un aizšņorē. lol
jo nu vispār var jau arī galīgi ne ādas, ja ir silti, ērti, brienami, ērti uzvelkami un stabili. un ne dārgi