pat ja tāds galīgi pelēks, lietains un nemīlīgs aiz loga, Tīrsens uz klavierēm (fonā) un degoša svece (priekšplānā) brokastis dara tīkamas un buržujiskas

ka es jums saku, no manis izaugs kas tāds!, ka Hiacinte Burkā nervozi pīpēs stūrītī. vai stūrītī darīs ko citu, neba nu tādēļ vien sāks pīpēt

kaut kas šodien tam Tīrsenam ir tāds, ka es tūdaļ apraudāšos aiz aizkustinājuma

ieplāno pagulēt pusdienlaiku, protams, ka kaimiņiem jāsāk klapēt karbonādes

kaut kāda sazvērestība. nevienā no visiem piemājas Mego gardumu plauktiem nebija šokolādes ar rozīnēm un riekstiem!!!11 (viens viens!) varētu vēl paciest to, ka manas mīļākās ziepes noņēmuši no ražošanas un nekur nepārdod, bet tad, kad ir Attaisnojošs Iemesls nopirkt šokolādi, turklāt es izdomāju, kādu man gribētos, viņi ņem un šitentā izdarās!

jau kādu laiku (mēnesi? ilgāk?) tajās reizēs, kad sapņoju, parādās kāds kopīgs elements. ziniet, mežos ir tādas lielas, apaļas, simetriskas, lēzenas bumbu bedres. nu tādas, kas baigi patīk sēnēm. tātad šāda bedre regulāri uz grīdas parādās un es katru reizi brīnos, kā tādu no asfalta/betona/flīzēm/koka varēja normāli uztaisīt un kā nabaga apkopēja to var kārtīgi izmazgāt. parasti brīnos paraleli sapņa sižetam un nekādi nevaru saprast, kur tādas savairojušās un kā tādas vispār var gadīties un kas tas par jaunu jocīgu arhitektūras trendu
man šķiet, ka manai apziņai ir caurums. bedre