ak jā, šī bija pelnu trešdiena, kad piedienas iet uz misi un salikt gavēņa solījumus. esmu sevī vīlusies (tas gan nav nekas jauns), toties apņēmīga. apbruņojieties ar pacietību - pēc kāda laika noteikti sāksies sapņi ar jutekliskiem gaļas aprakstiem

nezinu, kas man uznācis, bet vienā piegājienā esmu gandrīz iztukšojusi Rafaello kastīti. viena. no visa, ko es jebkad esmu darījusi, visgrūtāk laikam būs atteikties no rūpnieciski ražotiem saldumiem. un kā gan lai to paveic bez krišanas kārdinājumā un recidīviem. bet tas ir tik grūts lēmums, ka to regulāri atlieku uz rītu

ja man būtu daudz naudas (un šajā sabiedrībā tas netiktu uzskatīts par nepieklājīgu vai divdomīgu žestu vai kukuļošanu), es vienam pasniedzējam (un kolosālam vīrietim arīdzan) uzdāvinātu smaržas, jo tās, ko viņs lieto ir briesmīgas. vienkārši briesmīgas. tik jauki vīrieši nedrīkst tā ost. tad jau labāk nekā, ja nevar jauki

writer's block. it kā jau viss skaidrs, jautājumus saprotu, tikai katru reizi, kad jāsāk rakstīt par sasniegumiem, motivāciju un panākumiem, rokas nolaižas, šķiet, ka viss ir bezjēdzīgs, jo tā jau nu būtu pēdējā lieta par ko es domātu - kaut kas labs. parasti pietiek ar neveiksmju analīzi. un 'atbalstiet mani, jo es esmu talantīga, jauka un vienkārši superīga, man to vajag vairāk kā citiem' būtu atbilde, uz kuru neviens nepavilktos. tā nu nākas veikt retrospekciju un personības izaugsmes analīzi (tad jau labāk urbt zobus. bet tiešām)

tad izpriecājieties pamatīgi. es, savukārt, krāsošu matus, labā nelielā kompānijā skatīšos filmas un sūkšu vīniņu
šodien sevi krietni palutināju ar matu krāsu, pannu (man ir zaļa panna. vī!) un tulpēm*

*man šķiet muļķīgas tās dāmas, kas pīkst, ka nesaņem puķes, pašas sev tās nekad neatļaujas un nedāvina citiem