šķiet šī vasara būs apmēram tāda pat kā iepriekšējā - fiziski smags darbs, migrēna pirmajā brīvajā dienā, maz dienu pie upes, neviena pie jūras un gruzons par lietām, ko nevaru izdarīt, jo pietrūkst dūšas
un es nevaru sagaidīt, kad mans paklausīgais ķermenis atkal man būs gana skaists, kad es atkal būšu gana spēcīga dažādām fiziskām aktivitātēm
varbūt vienkārši jāsāk lasīt Balzaks. galu galā viņam bija lappusēm garas pasāžas par sievietēm ar bālām, pilnīgām krūtīm un es jau vairs neatceros ko vēl

man tīri labi patīk reliģiskā izpratne par dzīvi pēc nāves, jo, ja tiešām būtu tā ka nomirušie ir neredzami mums blakus šai pašā dimensijā vai elle ir virs zemes, tas nozīmētu to, ka mēs būtu pakļauti mūžīgai nebeidzamas veļas kaudzes gludināšanai, ledusskapju tīrīšanai vai trauku mazgāšanai un tas būtu briesmīgi un ja tu redzi, kā citi ēd brīnišķīgas lietas, smaržīgu sulīgu gulašu (piemēram), krēmbrulē desertu vai plānās pankūkas ar zemeņu ievārījumu un saledējumu
tas būtu briesmīgi, pat briesmīgāk par reinkarnēšanos kapraču vabolē
tādu es varētu iztēloties elli

es nezinu kādēļ, varbūt tā ir ieilgušās sliktās pašsajūtas blakne, bet man šovakar atkal tirpst balsene. varbūt netirpst, sajūta tāda kā aizturot raudas, kad kamols kaklā, grūti norīt siekalas un rīkle tāda kā aizžņaugusies
nāksies uzlikt kādu gaudulīgu filmu un ārstēties

ja vēlaties (vēlieties?) sasmīdināt māmiķīti, mēģiniet pārstāstīt Almodovara Āda, kurā dzīvoju sižetu

izlēmu mainīt attieksmi pret sevi un dzīvi kā tādu. galu galā pie tā, kāda tā ir esmu vainīga pati. tātad plāns ir vairāk parādīties cilvēkos, izvilkt no skapja noputējušās skaistās, dekoltētās drēbītes, biežāk parādīties vietās, kur ir cilvēki, aiziet uz kādu bāru atjaunot flirtēšanas prasmi, aiziešu uz kādu vietu padejot, beidzot aizvilkšos līdz pilskalnam, aizbraukšu līdz pilij ievērtēt rožu dārzu, sākšu regulārāk vingrot un stiprināt muskuļus (mazasinība un zemspiedienība man ir apnikušas), katrā siltajā dienā iešu uz upi, kur peldēšu vismaz 20 minūtes, piekrāsošu matu saknes, noskūšu kājas un uztaisīšu pedikīru. tad es uztaisīšu tās trīsdesmit biļetes no izņemtās vielas lielajam eksāmenam (asinsrite-monamūr), ievērtēšu bakdarba fragmentus un sazināšos ar augstskolu, beidzot piezvanīšu zobārstam, aiziešu pie ģimenes ārsta pēc pāris nosūtījumiem (man šķiet, viņa domā, ka esmu hipohondriķe. lol), nopirkšu biļeti uz Stinga koncertu, bibliotēkā nodošu grāmatas, paņemšu šo to lietderīgu, seriāla apjomu samazināšu līdz 3 sērijām dienā un galu galā atkal sākšu sev patikt.
mazs solis cilvēkam, liels solis cilvēcei jeb es atkal gribu kļūt par tādu cilvēku, kāda biju agrāk /pirms sūdi skāra ventilatoru - kā man patīk tas teiciens/. jo viss šis ir rezultējies vēl lielākā nedrošībā, komunicējot ar pretējo dzimumu - es nejūtos nedroši tikai tad, kad varu atļauties būt indīga, bet aizvakar, kad darba lietās sanāca interakcija ar mazo izbijušo kurtuāzo mīliņu (kurtuāzās mīliņas nepāriet, ne jau uz smukiem, jaukiem, sirsnīgiem puisīšiem ar šādu profesiju) es stostījos runājot par problēmu, kuras tur varēja nebūt (un nebija arī), čalis uz mani paskatījās, pacietīgi noklausījās un tad tieši pavaicāja "paskatīsimies par ko tu raizējies" un tas man ļoti atsauca atmiņā to nedēļu, kad M. dzīvoja uz mana izvelkamā krēsla un plānoja savu nāvi un tad, vienā nejēdzīgi karstā dienā, kad acis varēju atvērt tikai ap pus12, man bija paģiras, ap kājām spirālē saņurcījies palags un diezgan nīgrs garastāvoklis, bet viņš atspiedās uz roku balstiem, uz mani skatījās, uzņēma fotogrāfiju, kuru esmu ierakusi mantās un nevaru atrast un tad minūtes desmit stāstīja, ka es esmu skaista, gudra un laba. ja vakar par šo visu domājot man bija skumji, tad šovakar man ir cerīgi
tādēļ es rīt aiziešu uz bibliotēku, veikšu skaistumkopšanas niekus un dažus atliktus nepatīkamus pienākumus