izvilku sev no drēbēm ērci. tā kā kniesa, tā kā kņudināja. un tad nu krūšu apvidū sataustīju sev gruzi, kas izrādījās nevis gruzis, bet tā otra LV sastopamā ērce, kas nav suņu ērce. liela. derdzīga. nevarēju saprast, ko ar to iesākt, ielocīju piezīmju lapiņā, baidījos svilināt istabiņā, ka neatbrauc pažarnieki (mums visur dūmu detektori) un beigu beigāš varonīgi to nolaidu podā
joks tāds, ka šī nav pirmā ērce, šogad otrā uz manis pašas, divas sunim jau izrāvu, vēl divas nolasīju. ja tā padomā - baisi
un tad nu taisnā ceļā aizdūru uz dušu

pirms minūtēm divdesmit pamodos no diendusas, pieslēgties realitātei nespēju, jo pauris tā sāp, ka jāskrūvē nost