kaut kāds perverss tips nobiedēja kursabiedrīšu - viņa atnāk no dušām galīgi sabijusies - tur kaut kāds lūriķis pie loga. kaislīgā taisnības mīļotāja t.i. es metas taisnā ceļā līdzi, tad nu skatīsies, kas tur ir un tam parādīs. ne nu parādīju, ne kā: sākumā tur neviena nebija, tad, tieši kā pagriezos uz loga pusi tur tādā kā lēcienā tāda seja parādījās. pašāvos uz priekšu, uzšāvu pa logu un kaut ko lādējos, grasījos jau raut vaļā logu, lai lamātos bet paspēju nobīties. komenei pasūdzējāmies, ārā neviena nebija, lai arī šī braši piedraudēja ar policijas saukšanu. gāju mazgāties, lai viņai nav jābaidās un tur atkal bija tā seja.
jāsaka - paldies, Visum, man jau tā šonakt murdziņi bija ieplānoti, tagad es vēl sākšu baidīties, jo dzīvoju pirmajā stāva un sunīti čurinu pirms vienpadsmitiem (viena)

ok, es varbūt reizēm (pēdējā laikā retāk) rakstu salkanu dzeju, bet es vismaz nevienu nespiežu to lasīt - tā arī pūst kladē zem spilvena

iešu sust. ceru, ka sapnī dejošu ar Deividu Boviju (rīt balle, šodien noskaņojos), ka izpaliks Franču revolūcijas cienīgas ainas ar dekapitācijas aktiem, asins jūru kā no Kubrika filmas, zirnekļu tīkliem, skriešanām, slīkšanām, smakšanām, krišanām, miršanām, apokalipsēm vai karošanām