vēl drusciņ un jāiet sust, tikai (naivi) ceru, ka šoreiz pie kojām mani negaidīs bijušais šefs-bandīts, kas aicina parunāties vai pabraukāties mašīnā, kamēr es neko diži vairāk par 'aš ņe noriu kalbēti su tevīm' un 'ja s taboi v mašinu ņe sjadu' nesaku, kamēr viņš vai nu drūmi glūn (un to nu viņš prot), nolej mani ar samazgām vai auro 'atdai ģengi, suka', kamēr es vai nu stāvu maziņa un stīva, kamēr pār mani paceļas draudīgs siluets, vai par mani iestājas kāds random cilvēks no kojām, parasti čalis
laikam sirdsapziņa pamodusies

UPD. pīs, man murgi rādās

leišu izsitēji atkrita, jo šonakt piedzīvoju apokalipsi, kad zemei virsū triecās milzīgs asteroīds, kas izrādījās atombumba, bet tad, kad triecās pret zemi, izšļācās milzīgas ūdens masas un mēs visi slīkām. tas bija ļaunāk kā uz Titānika, pamodos ar aizžņaugtu kliedzienu.
iesveriet man, lūdzu, pāris nakšu mierīga miega, citādāk jau sāku uztraukties

viss, metu prokrastināciju pie malas un ķeros klāt tam, ko biju atlikusi pārāk ilgi. galu galā nevar taču būt tik riebīgi, ja reiz citi tika galā