zinu, ka neesmu nekāda konfekte. esmu spītīga, iecirtīga, perfekcionistiska haotiska būtne, kas vienmēr visu zin labāk, kas nespēj uzturēt tīrību un kārtību, kas neprot nospraust robežas vai atteikt lūgumiem, kas bieži melo un netur solījumus, bet tādās naktīs kā šī, kad paskatoties uz migu es redzu visus ļaunos murgus, kas slēpjas aiz spilvena un gaida, lai iecirstu manī savas nesātīgās ķetnas un izlaistu virspusē visus dēmonus, tātad tādās naktīs kā šī, kad visam piedevām kā prožektors spīd mēness, es gribu būt tikai maza sieviete, kas ieritinās vīrieša līkumiņā, kas pamodina viņu tikai tādēļ, lai dzirdētu burkšķam un sūdzamies, jo divatā ir kaut kā drošāk. un aizmidzis vīrietis, kas drusciņ smaržo pēc siltuma, sviedriem un rītdienas ļoti nomierina.
es zinu, ka neesmu konfekte. man var daudz ko pārmest. bet es neesmu arī baigā megēra, kas, knapi iepazinusies ar cilvēku uzreiz gvelž kaut ko par kāzu zvaniem (līdz kapa malai), skrupulozi secē viņa personību un piekasās pie nebūtiskiem sīkumiem. es zinu, ka patīku vīriešiem. lielai daļai no viņiem nav ne vainas. daži ir patiešām apbrīnojami. diemžēl es diezgan ātri un skaidri ieraugu to, kāds viņš ir, kāda esmu es un ka tur nekas nesanāks, jo mēs nebūsim laimīgi. ar viena cilvēka mīlestību nepietiek, lai arī cik liela tā nebūtu. neviens nevar darīt otru laimīgu. piespiest justies laimīgam. tas krievu teiciens: догнать, поимать, приручить и заставить бить сщастливим nestrādā. man laimes sajūta ir cieši saistīta ar jušanos brīvai. un es negrasos atmest cerības, ka man varētu tik ļoti paveikties, ka es salīmētos kādā tādā, ar kuru ir viegli un labi, kad kopā būšana nevis gremdē, bet ceļ. jo ir taču arī daudz sliktāki varianti nekā būt vienai un brīvai. vai čakarēt kādam prātu tīri sporta pēc.
un es vēl neesmu ierindojama bezcerīgo vecmeitu kategorijā. ne jau mūsdienu Latvijā
lai gan fakts, ka klases zebiekstes apvīroušās kicks (my) ass
