bailēm lielas acis, jeb šodien sajūta kā dzimšanas dienā - pirms manas runāšanas, jau pašā pasākuma sākumā slaidos palaida bildes un otrajā es ieraudzīju godiigais piemīlīgo vaigu un daļa baiļu pārgāja, man viss sanāca diezgan labi par spīti tāda veida aktivitāšu trūkumam pēdējā laikā, pēc pasākuma beidzot pa ilgiem laikiem redzēju, kā iededz egli un mazi bērni dejo, paspēju mazdrusciņ dzirdēt zviedru vēstnieka Latvijā sievas un dvīņumāsas un kāda vīrieša kamerkoncertu (Sibēliuss lika manai dvēselei dziedāt - varbūt banāli skan, bet tas kaut kā vistuvāk atbilst īstenībai) daudz daudz runāt par turieni un ieplānot vienu projektu nākošā gada augustam. ja tas izdosies, tad dzīve rādīsies pavisam rožainās krāsās. he
nē, es neesmu saspiedusies, atvainojiet salkano rakstības stilu, šajā diennaktī esmu gulējusi kādas trīs ar pusi stundas (tās pašas transportā), adrenalīns manī riņķo tā, ka Edvardi rādās un viss vispār ir baigi labiņi

nē, nu ir, protams jauki, ja cilvēki draugos prot izmantot kjūtijus un smailijus, bet viena konkrēta būtne palēnām, bet mērķtiecīgi ved mani vardarbības virzienā. un tas vispār nav viegli izdarāms, ja