šodien jūtos piečakarēta un salauzta - kaķene pusi nakts (pēc tam, kad sāku laisties miegā, protams) bļāva 'gribu seksi, seksi gribu, gribu daudz seksi, tagad seksi, nav seksi, ņav seksī' un nekāda jauka sapņošana par skaistiem svešiniekiem, protams, nevedās. viss ko es dabūju - Antarktīdas salus un skatus kā sadzērušies polārpētnieki /vai kas viņi bija/ kažokos gāja pirtiņā un pēc tam mērcējās āliņģī, kurā visi ņēma nelabu galu, kamēr mēs ar sadzērušamies (citas) kompānijas biedriem no slēptuves noskatījāmies. vēl tur bija vīrietis gados, ar ko es bučojos, tad uzradās viņa meita, kurai it kā bija piecpadsmit, lai arī viņa izskatījās pēc pirmklasnieces un pajautāja, kādēļ viņam jābučojas ar mani. es nosarku, plātīju muti kā zivs, līdz man sāka trūkt gaisa, pamodos nosvīdusi, smokoša un atvieglota, jo pienāca sms no tēta. welcom to the real world tā sacīt

šī ir ģimenes diena, ja. man bija divas ciemītes, diemžēl tās, kas vienmēr runā viena otrai virsū un reizē un par pilnīgi dažādām tēmām /tā nu mums ir ierasts - kas grib ko pateikt, saka cik skaļi var vai nesaka vispār vai atkārto, kamēr klausītājs beidzot sāk reaģēt/, uzskatu, ka šī iemesla dēļ jums man jādod atlaides katru reizi, kad krītu svešās sarunās, ieradumam baiss spēks. bet šoreiz viss bija baigi jauki - neviena šausminoša stāsta ar uzšķērstām iekšām, sišanām, zagšanām, izvarošanām (vecmammai patīk šausmustāsti. vislabāk no dzīves), šodien runājām par to, cik man jauks miteklis (kas pārsteidzošā kārtā tika atzīts par labu esam. turklāt nekārtīgs un ne pārāk sakopts), cik kaķiem mīksta spalva, cik jauki, ka esmu kļuvusi par gultasveļas komplektu un divpadsmit virtuves dvieļiem un diviem mutes dvieļiem un vienu pludmales dvieli un palagu un mazgabarīta katliņu bagātāka un ka ziemā visi celiņi slideni, bet galvenais, lai ir labi zābaki. un es pat pārāk nenoguru līdz nevajadzēja iet uz auteni, tad gan es ar ilgām pēc hedbenga skatījos uz katru puslīdz stabilu stabu un māju stūriem, jo mašīnas un veikali un divas ciemītes, no kurām viena visu laiku bāžas manā aurā, ik pa brīdim taranējot un grozoties te vienā, te otrā pusē, bet otra tikmēr iet divus soļus iepakaļ un skatās skatlogos, kas pāri ielai
nākošreiz kad, man prasīsiet, kur es tāda esmu radusies, es uzstāšu, ka vainīgi gēni
un vēl es šodien kaut kā apsolīju ar krustmāti iet uz Dailes teātri uz kaut kādu koncertu
ja spēšu to pārciest, pastāv liela iespēja, ka manas labās gribas rezesres līdz vakaram jau būs izbeigušās

man patīk, ja izrādēs smēķē

gāju uz turieni ar domu, ka koncerts būs mēsls, bet biju aizmirsusi, ka Latvijas teātros problēmas drīzāk ir režijā un repertuāra izvēlē nevis aktierspēlē. mums ir ļoti daudz labu aktieru, daži ir patiešām talantīgi.
vienā no pēdējām epizodēm bija hiphops. Dzelzītis teicami repoja. I mean, tiešām teicami. Fact laikos es uz Rīgu nebraukāju, bet esmu dzirdējusi pietiekami daudz tiešām labu brīvrunu, esmu tai vidē apgrozījusies gana epizodiski, lai varētu atšķirt feiku stilošanu no 'dzīves hiphopā' un Dzelzītis nestiloja, viņš nefeikoja, tajā mirklī viņš bija frīstaileris un hipijhopijs bija visa viņa dzīve. un tad kaut kur otrā plānā labajā pusē viens pietupies Gačo pīpēja
bet kreisajā stāvēja viens aktieris, es biju pārāk tālu lai redzētu seju, iespējams nekad tā arī neuzzināšu, kurš tieši tas bija, bet viņam bija cigarete, viņš stāvēja un tik intensīvi piepildīja telpu, ka vienā mirklī bija tāds kā burbulis, tajā bijām mēs divi un es redzēju sevi uzkāpjam uz skatuves, pieejam izaicinošā attālumā un smēķējam viņa cigareti. un tad, ja viņš /kā jau lomai piedienētos/ būtu teicis kaut ko 'hei, beib, negrib vienu maziņo?' stilā vienīgā doma, kas būtu man galvā būtu 'es būšu virsū'