ir tādas dienas kā šī, kad ārā dzedrs tīrs gaiss, migla virs pilsētas jumtiem un lapas uz trotuāriem un esmu beigta un pagalam skaistuma dēļ

viena nakts ar miega traucējumiem un labāko draudzeni lubeni, otra tusiņos un pāris stundām miega un krietnu daudzumu alkohola, jau ierastā pēcdzeršanas spodrības lēkme un esmu spējīga atslēgties viesu uzņemšanas laikā klausoties, ko ciemiņi stāsta un kādu brīdi gulēt kā nosista. labi, ka viņi bija aizņemti paši ar sevi. kaut gan vēl kādu laiku būs grūti iedomāties ko apkaunojošāku
bet tas, ka cilvēkam pēc dzeršanas /ja nav paģiras/ gribas tīrīt berzt un spodrināt, arī laikam nav pārāk normāli