ir kaut kas neizsakāmi skaists lauku ainavās, kurās it kā nekā nav. mežs ņem atpakaļ savas pirms sešdesmit gadiem meliorētās teritorijas, gar ceļa malām veiktās cirsmas pamazām aizaug ar meža zemenēm un avenēm un krūmiem, saulrietā iemirdzas pamestu māju logu ailes, manas bērnības lauki vai nu aizaug sienā, rudzos vai kartupeļos, bet Zīlānos un pa ceļam (Jaunjelgavā, Līvānos, Koknesē) vēl joprojām ir vecas mājiņas, kurās cēluši pārnācēji no kara vai deportācijām, kur sterilo zālāju un bruģēto celiņu vietā piemājas mazdārziņos katrs sprīdis apstādīts ar pupām, gurķiem, dillēm, kartupeļiem vai puķēm un taciņas izliek no mūžam jaunajām gumijas riepu vai paklājiņu strēmelēm, kur katrs šķūnīša gals krāsots citā krāsā /kāda nu bija pie rokas uzreiz pēc pabeigšanas/ un dārza malā kā lepna konfekte gozējas āra mazmājiņa
