vienas dienas laikā var paspēt apskaisties, miegoties, burkšķēt un īgņoties, priecāties un smaidīt un baiļoties un skumt un bēdāties un tīksmināties un visu tik ātri un uz riņķi, ka nevar paspēt saprast, kas ar tevi, nabaga cilvēku, notiek
otrā diena atpakaļ. un es esmu dikti piekususi no visām šīm emocijām
ir tāds jēdziens - eiroremonts, un tad visiem ir skaidrs, ka tas nozīmē reģipsētas taisnas sienas ar krāsojumu maigos toņos un spilgtiem krāsu akcentiem (atkarībā no interjera modes), nu jūs jau saprotat, katrs taču zin, kas ir eiroremonts. un ir tāda eirotualete - wc. pēdējajās trijās nedēļās es paspēju pārliecināties, ka WC, OO, lavados, aseos, toilets, mēdz būt ļoti dažādas. ne jau podu ziņā, nē /tikai amerikāņiem ir tie dīvainie podi, līdz pusei pilni ar ūdeni, kuros tiešām, kā jau sliktās amerikāņu tīņu filmās rāda var kādu iebāzt un slīcināt/. viena par otru asprātīgākas ir ūdenskrānu palaišanas sistēmas. ja tu pieej un meklē kloķīti, ko pagrozīt vai pacelt lai ūdens sāktu tecēt, var pēkšņi atklāties, ka tādām vajadzībām ir poga grīdā vai klauvēklis pie sienas /pieklauvē un tad tek/. vai, ja tu paliec rokas zem krāna pie sensora un gaidi /ar maisu, ha!/, var izrādīties, ka kaut kur izlietnes galdā ir iestrādāta poga, kura palaiž silto vai auksto ūdeni. bet visizlaidīgākie ir krāni, kuriem, tā kā tādiem ūdenspumpjiem vecajos labajos laikos uzspiež un tad tek, jo tad var gadīties tā, ka tu, nabaga aizmāršīgais, pie visādām ekstrām pieradušais ceļotājs, aizmirsti aizgriezt ūdenskrānu bez jebkādām ekstrām ja nu tavā ceļā gadās arī tāds. taisnības labad jāpiebilst, ka eiropā ir arī mazās jaukās toitoi būdiņas, kuras sapņo izaugt par kādu no tām jaukajām metāliskajām būdām vācu autobāņu malā, kuros ir iestrādātas pogas, kas turpat podā /kurš ir varen dīvainas formas/ rokā iepilina šķidrās ziepes un uztecina tīra ūdens strūklu
šodien esmu paspējusi nokavēt dakteres konsultāciju laikus, /kas nozīmē iztikt tikai ar tām sirdsdrapēm, kas ir pret ļurināšanos/, aizmirst tēva dzē dē, iegādāties 5 l dabiskā kvasa un 15 rozes un arbūzu dāvanā un saklausīties dziesmas, kuras atkal uzdzen smeldzi
dažreiz es negribu mācīties, dažreiz es negribu kaut kam tikt pāri, gribu tikai sēdēt un klausīties tālaika mūziku un tīksmināties par to tizlo sentimentālo smeldzīti, kas reizēm uzpeld domājot par senām vai ne tik senām emocionālajām piesaistēm, klausīties dažas dziesmas uz riņķi, līdz jūtos pietiekoši apdalbījusies lai varētu paraudāt par to, kas nekad nav noticis un nenotiks, jo tam varbūt nemaz nav jābūt TĀ
bet ja tā padomā - dzīve tak paiet periodos. tā nu no gregoriāniskajiem dziedājumiem esmu atpakaļ blūzā un rokenrolā un skumjajā regejā
iedzimtā pedantisma dēļ varētu parakāties arī mūzikas pandoras ladītē un vakaru pavadīt konstruktīvi gruzoties
