Shodien man kauns par savu egoismu. ka tad, kad divi draugi skiras /kas vienmeer ir diezgan saapiigi/ vai neskiras (siikumus nezinu, sho to piedomaaju) un katrs atseviski suuta sms lai es turos un ka buus jau ok, un kad citaam draudziiteem beediigi un mammai depresija
es te juuku praataa jo jaabrauc maajaas, bet maajas ir sheit un LV nekas dizhi priciigs negaida /piedodiet man manu optimismu/. jo sheit ir taada ljoti ljoti izteikta maaju sajuuta, shai dziives ritmaa es iederos un labi juutos.
un es tev, draudzin, samaaniijos, jo pareizaa atbilde uz jautaajumu vai es vareetu dziivot sheit ir apstiprinosha, tikai es nezinu, cik ilgi veel vareeshu bez jums visiem un negribu sheit dziivot jo atkal sadzershos un attapshos gultaa ar vinju. pareizais jautaajums ir - cik ilgi es varu bez jums visiem un man shkiet, ka ilgi vairs ne
un tagad es seezhu pilseetaa, otro reizi muuzhaa satikta chalja dziivoklii, chatinjaa un vinjsh taisa man pusdienaas tomaatu salaatus un veel kaut ko. aizvakar atradu vinju uz lievenja /to dara taa - pieceljas no riita aatraak, iet iepirkt produktus, atver durvis un tur nu vinjsh staav/. atbrauca skatiities un bildeet kaa mees tur dziivojam, pusi dienas staigaaja man pakalj un reizumis izskataas diezgan saliimeejies. bet vispaar nekaa taada (ja neskaita to, ka peec gaajiena uz mezhu kad peecaak renaate uz kaajas nokeerusi eerci nesas pa maaju un blauj "bikses nost, novelc bikses!")
UPD. zupa. gan atsildiita, bet vienalga labi
bet vispaar shonedeelj (jau no sestdienas) bija laime - staadiijaam kartupeljus liidz rokas un mugura smeldz, biju teijaaterii un veel ar zirgu un eceeshaam aizaru lielu kartupelju lauku
dziivot pilseetaa buus atkal jaamaacaas no jauna
