vajadzētu labo gariņu, kas pamodina uz rīta misi. vēl tikai jāsamaketē word dokuments, šis tas jāuzraksta, šis tas jāizguglē no melnā cauruma un tad pat varēs iet gulēt

visi principā zin, kas ir kārdinājums, bet tagad, kad manas partneres pēda izlīdusi no segapakšas tā, ka spīd tikai pirksti un segas izliekums, ir GRŪTI, gandrīz neiespējami turēt pirkstus dūrītē un nekutināt

vasarā pirms vidusskolas mēs pārcēlāmies uz māju. iepazinos ar vietējiem, uzzināju baumas, tostarp arī par kaķubendi. ciemā regulāri pazuda kaķi. citreiz tika atrasti pie mājas sliekšņa. nomocīti beigti. aizdomās tika turēts kāds vīrs. onkulis kā onkulis, ar viņa dēlu ballītēs dejojām - normāls čalis. onkulis arī bija sakarīgs, tie, kas pazina, teica, ka nav tā, ka viņam tik ļoti riebjoties kaķi. un es zinu, kā rodas baumas. un tagad viņi ir apcietinājuši īsto kaķubendi. tantuku. un es ceru, ka viņa tai cietumā sapūs. manas mājas ir pavisam netālu, ciemats - neliels un mans kaķītis, kas katru vakaru pēc garumgarām pastaigām pārnāca mājās lai ieritinātos klēpī/uzgultos pleciem un murrātu jau trešo nedēļu ir pazudis

ar misēm ir tā, ka ja kādu laiciņu izlaiž, tad ir grūti saņemties un aiziet, bet, kad būts, tad gribas vēl un vēl

pēdējais vakars Latvijā

ir cilvēki, kam klibo laika izjūta un plānošana. man tās abas ir ratiņkrēslos

ir viens mirklis, ko ļoti gaidu - kad ievelšos pār mājas slieksni, čemodānu iesviedīšu stūrī, nometīšu drēbes, iekritīšu gultā un necelšos, kamēr nebūšu pārgulējusi jēgu

šitas viss ir sūds ar rozīnēm (manā bērnībā bija tāds labs izteiciens) galvenais, lai man pirms laika nav jābrauc atpakaļ uz bērēm