vakar diezgan ironiskā kārtā satiku ļaunuma sakni. biju aizmirsusi par viņa eksistenci un biju laimīga. tikai pāris stundu vēlāk sapratu, ka mana gandrīz paniskā neuzticēšanās lieliem muskuļainiem vīriešiem nav bez iemesla. iemesls ir. spalvains, brutāls, drukns un spēcīgs. sīks, iesirms, iesīkstējis un mazliet nevarīgs. nu, to nevarību es viņam varbūt mazliet piedomāju, bet būsim atklāti - cik gan visvarens ir slimnīcas gaitenī satikts tirāns? tagad es esmu garāka. gandrīz desmit centimetrus. un es vienmēr, jau tad, kad biju viņam tikai līdz elkonim, viņš mūs visus saukāja par pabirām, mēsliem, ņergām un idiotiem, biju pārāka. sporta stundas bija tīrākās mocības. mums bija jāstāv un jāklausās kā viņš skaļā balsī gānās. un daba tādiem testosterona pārpilniem tēviņiem balssaites parasti nenoskauž. vēl viņš ar pildbumbu meta pa galvu tiem, kas dīdījās, runāja vai neklausījās. parasti jau puikas laicīgi noķēra, bet vienreiz nepaspēja un tad pašķīda asinis. toreiz es biju mazliet pie vainas. mēs ar blakusstāvētāju sačukstējāmies, man svieda ar basketbola bumbu (pret meitenēm viņš bija mazliet saudzīgāks), puika (stc tas pats armijnieks, kas šai cibā šad tad ticis pieminēts) noķēra pirms man trāpīja pa seju. pildbumbu, kas lidoja viņa virzienā nepaspēja. 'romeo' tirāns nošņāca 'aizej, nomazgā seju'. krosu es vienmēr noskrēju tīrās iecirtības pēc, visās pārējās disciplīnās es biju tirliņš. vienīgais sporta veids, pret kuru neizjutu riebumu bija futbols un arī tikai tādēļ, ka mani komandā neiedalīja. varbūt tādēļ man tas vienmēr ir sagādājis neviltotu patiku. kopš tā laika esmu satikusi tikai divus fiziski izcili attīstītus vīriešus, no kuriem nebaidos un nejūtu vajadzību aizsargāties arī tad, ja nekas nedraud. viens ir draudzenes boifrends - gandrīz divi metri garš, dūrēm kā kalēja veseriem, maigs kā jērs attiecībā uz dāmu, ko mēs abi mīlam. otrs ir Rūperts. garš, uzkačājies tā, ka rokas gar sāniem neturas un ar tādiem feromoniem, kas jebkuru sievieti pāris sekunžu laikā noliek vēkšpēdus. es nesūdzos, es no viņa esmu iemācījusies šo to noderīgu. to, ka varmākam upura asaras sagādā perversu baudu. un to, ka manu iekšējo brīvību var apdraudēt un ierobežot tikai tik daudz, cik es pati ļauju.
tā nu mēs tur bijām, slimnīcas gaitenī. viņš runāja ar mammu, abi piesēda, es stāvēju, skatījos, klausījos tajās muļķībās ko viņš gvelza. izturēju viņa skatienu, kad man jautāja, ko es daru un vai man patīk. tas, ko es domāju par to, ko viņš gvelž bija skaidri nolasāms manā sejā. un tad es atcerējos Labirinta nobeiguma ainu: "For my will is as strong as yours, my kingdom as great You have no power over me"
nozīmīgs ir tikai tas, kam mēs paši piešķiram nozīmi un manu iekšējo brīvību var apdraudēt tikai tik daudz, cik es pati ļauju. un es neļauju
es esmu brīva, jo pati vēlos tāda būt. un to neviens nevar atņemt vai sagandēt

šausmas! es tikko atradu cibiņu, kur žurnālis ir tieši tādā pat krāsā kā man. vizuāli gandrīz identisks
nezin kāpēc jūtos mazliet piekrāpta

Leklēzio dabūjis Nobela prēmiju!

un vēl man dažreiz žēl, ka bija otrais karš ar visām tam sekojošajām peripetijām
vai nebūtu stilīgi arī mūsdienās apelsīnus saukt par oranžām?!