man kā caurkritušai pianistei pat izdevās atrast ne vien do un domažoru, bet to pat nospēlēt. (pianistiem pirmās oktāvas do un domažors ir alfa un omega) un metallicas hīta pirmās taktis. pie sestās gan iestrēgu. skaņošana ir apgūta /šo hop es uzdrošinos teikt skaļi/
pirkstu gali smeldz, esmu laimīga
braukt bija pareizais lēmums. uz to norāda pilnīgi viss
dzejasdienu ietvaros bija izrāde dirtydealcafe. Apolinēra dzejas lasījumi no Poēmas Lū /daži fragmenti 90-to sākuma presē (Kentaurā?) publicēti kā Vēstules Lū/
drīz iznāks latviski grāmatas formātā. tā nu ir dzeja, kas norauj jumtu. niansēta. emocionāla. erotiska
nezinu, kas tajā dziesmā ir tāds, bet, kopš dzirdēju koncertā dzīvajā, tā vien gribas nokačāt un klausīties. kaut gan to dziesmu klausoties vienīgais jēdzīgais ko var darīt ir neprātīgi mīlēties līdz norauj jumtu
http://www.youtube.com/watch?v=rcDpo6og
es nevaru skatīties emocionālas filmas. šodien saraudājos par tutrubā ieliktu saraustītu Tristanu un Izoldi. nevis par centrālo mīlasstāstu, bet karaļa dēļ. man tik ļoti patika šis tēls, ka nespēju atturēties. ideāls valdnieks. ideāls čalis. atzīmējams aktierdarbs, tas arī jāatzīst. spīdēja cauri katrai 10min garajai epizodei. es, protams, saprotu, ka tad, ja kāds no viņiem būtu turējies pie morāles normām, storijs nebūtu izdzīvojis tos pārsimt gadu
un tomēr
ai, es laikam vairāk pavelkos uz morāles aspektiem un godu kā vadmotīvu gaudulīgās romantiskās drāmās
vislabāk man būtu paticis, ja Tristans būtu turējies kā vīrs un aizbraucis, vai dabūjis kurvīti, jo Izlode būtu samīlējusies karalī Markā, bet tas noteikti nebūtu tik romantiski
