sēdēju stellēs, audu lupatiņu paklājiņu, bet tādu platu - ap pusotra metra. ilgi audu, biju tādā kā transā un tad no muguras pienāca tantīte. "vai, meitiņ, tev jau te tik vienkārtnis vien, vienkārtnis vien. skaisti jau, bet laiks ieaust rakstu" viņa teica
un tad es uz raibā fona ieaudu milzīgu zivi, auseklīti, puķītes un vēl daudzus dažādus rakstus
pamodos, protams nogurusi. kā jau pēc pārāk ilgas aušanas


un tagad es domāju par to, ka viņai ir taisnība. laiks ieaust rakstu. pietiek ar vienkārtni ķēpāties

un vakardienas ieraksti tomēr ir pazuduši