kādā pilnīgi mistiskā veidā no personas, kura no sevis tekstu izpiež pilnīgā klusumā esmu kļuvusi par tādu, kas nakts vidū klausās tok tok, mežonīgo roku vai 20 fingers short dick man skaļi dziedot teikumu, kurš tikai top

nu kāpēc vienmēr ir tā, ka ja uzreiz nepiezvana, vēlāk ir simtreiz grūtāk?!

nav vairs tik depresīvi - ir vieta, pēc kuras tiekties. ir programma, kad būs diploms, būs arī projekts uzrakstīts un kontakti nodibināti. ir skaidrāks kas kur un kā jāraksta the_darbā. nākošgad būs arī diploms
piezvanīšu un varbūt būs arī darbs. foršs.
un tad vēl ierakstīšos hospitality klubā un braukšu uz Prāgu. salasījos vēstures grāmatās par Prāgas Pavasari, saskatījos Saudeka bildītes, sadomājos par nepanesamo esības vieglumu un vairs nevaru izciest. jābrauc