man ir iesīkstējuša vecpuiša dzīvesveids. es ticu tam, ka veicmeitai dzīvoklis būtu i tīrāks i kārtīgāks

es esmu traģikomiska. ar uzsvaru uz vārda pirmo daļu. aizvakar nolauzu atslēgu. atslēga bija tāda, kā mēdz būt mašīnas atslēgas /tās īstās, nevis pik-pik podziņa/ un tad nu es slēdzot to sūda plastmasu nolauzu un pāris dienas cītīgi piesargājos, pirms iziešanas no mājas vienmēr rūpīgi pārbaudot vai nav aizmirsies tas, kas palicis pāri. un tad nu vakar, protams, es izejot laimīgi noraustīju durvis lai šleperis aizkrīt kārtīgi (bezcerīgi naivi, protams), pēc kādas stundas attapos, ka mazais mēsls palicis kaut kur dzīvoklī, kurā es savukārt netiktu, ja, šādas un vēl absurdākas situācijas iepriekš paredzēdama gudru ziņu nebūtu ocker iedevusi rezerves atslēgas un tad vēl šodien attapos, ka grāmata, kuras izlasīšanai esmu patērējusi aptuveni vienu dienu mana šobrīd tik ļoti dārgā laika, ne īsti atbilst the_darba nosaukumam un koncepcijai un labākajā gad. ir ierindojama pie izmantotās literatūras. nē, nu ir jau kruti, protams, ka esmu lasījusi švābes latviešu tautas vēsturi franciski, tikai, nu tikai.. nu jā. un tad rīt ir tēti un svētdien mammas un vēl muzeju nakts tam visam pa vidu. un ventspils metālistu koncerts depo un dzelzs vilks studentu klubā, no kuriem jau esmu atvadījusies, un tad vēl jābrauc sestdien uz 50 gadu ballīti bruknas muižā /pirms cik ilga laika es c3po teicu, ka arī gribu tur pabūt?/, uz kuru es arī it kā esot uzaicināta. nu aicināta visa mūsu famīlija un tad jau laikam es ar skaitos. tikai ja viņi atkal pieminēs to, ka pirms tūkstoš gadiem viņu nabaga jaunākais dēls bija cieši apņēmies mani precēt tad, kad mēs abi izaugsim lieli, es laikam tiesām izlaidīšu garu. man bija 5 viņam - 4, bet šīs lietas laikam neaizmirst un tad vēl rīt jānodod tas darbs, kuru vēl neesmu pabeigusi, ai, pat ne tuvu tam, bet nakts vēl ir gara, tikai ka jāiet pie pamatskolas laika draudzenes bēdas slīcināt, viņai laikam atkal mīlas raizes un šis ir viens no tiem pārsteidzošajiem mirkļiem, kad tas, ka es nekad neesmu ne ar vienu kopā /vai nav brīnišķīgi, ka latviešu valodā drīkst lietot neskaitāmus noliegumus!/ netraucē, neizraisa dīvainas aizdomas vai mazliet snobisku pārākuma apziņu /sak, ko nu tu no dzīves saproti, tev tak pat DRAUGA nav. jau aizmirsu, ko ar šo visu gribēju teikt. laikam to, ka es i negrasos padoties un atstāt to visu kaut ka pusratā, tikai starp nepadošanos, sevis saņemšanu rokās un reālu skatu uz lietām ir bišķiņ liela atšķirība

jāsecina /ja būtu krieviete, teiktu, ka jāsecē/, ka man ir problēmas ar beigšanu

es vienkārši dzīvoju citā laika dimensijā. tieši tādēļ man ir graujoša laika izjūta - hronoloģisko laiku es nejūtu ne mazākajā mērā, parasti nezinu, kāda nedēļas diena ir tieši tobrīd, datumu varu izskaitļot tikai veicot rituālas saskaitīšanas darbības attiecībā pret kādu faktu/notikumu. labi, ka mēnešu nomaiņu pamanu puslīdz laicīgi
šodien secināju, ka tas ir lipīgi - pat kompis mājās atpaliek par vismaz 5 minūtēm, nemaz nerunājot par mob.tel. pulksteni, kurš vismaz reizi divos menešos ir jasaskaņo ar pareizo laiku. rokaspulksteni es nenēsāju, jo tie dikti ātri nojūdzas
nu kā lai viens cilvēks kļūst punktuāls?!