tikai es varu viena un tajā pašā nedēļā sākt skriet un atsākt smēķēt, tikt pie tieši tādām matadatām, par kādām esmu ilgi ilgi sapņojusi (jā, jā, kārtēja sievišķīgā dīvainība) lai matus varētu saspraust copītē un pēcāk, pēc brīnumainas mājas ballītes (brīnums slēpjas faktā, ka pamatīgi iesilusī neraate nespiedza šausmenes laikā un visa vakara laikā ne reizi nelaida vaļā lielo raudienu. kārtības labā jāpiebilst, ka mazo arī ne) un nedēļas, kad kurtuāzas mīlas un visa nekad nenotikušā un nebijušā nomocīta bijusi kaitinoši jūtelīga, raudulīga (cik tas būtu romantiski, ja notiktu nevis ar mani, bet filmā!) kaut kur pa ceļam saprata, ka īsu matu griešana ir tieši tāds pats NowOrNever variants kā visi tie, kas cītīgi bija mocījusi līdz pagurumam, līdz izmisumam, līdz pēdējam, ka aizejot mājās ir vai nu jāgriež mati nafig nost vai jāliek tai pasā smeldzīgajā nekad nebijušo lietu sarakstā, ka izķemmēja un grieza. nu tā mazliet īsāk nekā līdz plecam lai sanāktu īsi. un tad, kad šņik šņik pamodināta zan pajautāja, ko es daru un vai es esmu normāla, sakot nē es pirmo reizi pa ļoti ilgiem laikiem jutos LAIMĪGA

turklāt tagad tas, ka es, piem. satiktos ar čali, kura mati ir garāki par manējiem nebūtu nekas ārkārtējs
un arī šampūns japatērē mazāk

nu esmu es cirslītis. esmu

pirms pāris gadiem filozofijas pasniedzēja panteismu skaidroja kā dieva ieritināšanos pasaulē un dieva ieritināšanos sevī. un tad es ilgi un dikti nevarēju saprast kā kaut kas var tik ļoti kaut kamā ieritināties.
nu un tad pagājušajā nedēļā, kad uznāca tik liela kurtuāza mīla uz čali, par kuru nezinu neko daudz vairāk kā to, ka viņš šad tad parādās tai pašā mācību iestādē, kur es, es pēkšņi sapratu. nu tas ir tā, ka tad, kad tu esi mazdruzciņ pārāk iemīlējies un visu laiku konstatē, ka tavas domas ir ieritinājušās viņā