iepriekš | 26. Februāris 2008 | tālāk
porcelāna lellīte [userpic]

26. Februāris 2008 (09:53)
skan: kino

tai slāviski dvēseliskajā reizēm ir tāda smeldze, nu tāda pilnīgi neizskaidrojama smeldze, ka klausoties dziesmu var prātu pazaudēt. un pēcāk visu dienu rāmi plūst puškiniskos pantsmēros vai apkārt skatīties ļermontoviski sajūsminātu skatu
nu kaut kā tā, ka rinda, atskaņa vai vārds tik eksistenciāli iedur sirdī, ka visu dienu var klīst apkārt sārtā transā, tik klusi asiņodams, ka neviens nemana, nomirt un epitāfijā iekalt 'viņa mira no puškina. no tā, cik tas skaisti' un kaifot no mazliet eksaltētā skaistuma

porcelāna lellīte [userpic]

26. Februāris 2008 (10:11)

piedod, lenij, es zinu, ka tu zini, ka es teicu, ka tu man sāc apnikt un piegriezties ar dziesmām, kas puslīdz vienmēr ir par vienu un to pašu, gandrīz vienmēr ļoti līdzīgas un ka klusībā lamāju tevi par muļķa vīrieti. es būšu laba meitene, iešu uz tavu koncertu un klusībā piņņāšu pie visiem sirdi plosošajiem hītiem

porcelāna lellīte [userpic]

26. Februāris 2008 (10:14)

patiesībā gunāra kalniņa /atcerieties, bija mums arī tāds dziedonis pirms ielīda turbānā un specializējās gospeļos/ 'kā man būt' ir tikai eksistences sāpju piesātināta dežūrfrāze

un lai šo sajūtu norakstītu no sevis nost man vajadzēja arī iemest aci filozofijas pierakstos un atcerēties esamība-sevī un esamība-sev nodalītību

porcelāna lellīte [userpic]

26. Februāris 2008 (10:40)

amērikā ir tāda lieta kā garage sales. nu tas ir tā, ka cilvēki, bieži vien pirms pārvākšanās, bet arī tad, kad mājā bijis remonts vai vienkārši sakrājies pārāk daudz lietu rīko krāmu tirdziņu. un par mazām naudiņām pārdod lietas, kas pašiem kļuvušas liekas, bet citiem var būt noderīgas un labi iet pie dūšas.
un mani ļoti patīk, ka cibā ir tāds pa_leeto
īsts virtuāls garage sale

porcelāna lellīte [userpic]

nožēlas

26. Februāris 2008 (10:47)

vispār man nepatīk kko nožēlot, tas reizēm var būt diezgan apgrūtinoši, bet tagad man ir jauna mūža nožēla:
1. /tēlainā/ es tomēr pagājušajā piektdienā līdz darbadienas beigām nenopirku to loterijas biļeti, par kuru centīgi biju lūgusies

pārējās ir kādas paliek:
2. /laucinieciskā/ es neprotu, t.i. neesmu iemācījusies slaukt govi. nez vai kādreiz apgūšu. nezinu kādēļ, bet mani tas tiešām skumdina. govīm, ziniet, ir ļoti skaistas acis - neticami tumšzilas, saprātīgas, neiedomājami garām skropstām

3. /lingvistiskā/ kaut kad sen, vēl pagājušajā gadu simtenī, kad mācījos piektajā klasē, es pirmo reizi mūžā neizpildīju mājasdarbu. neiemācījos dzejoli. nu iemācījos tikai pirmo pantu. un skolotājai bija skumjas acis un sāpīgs smaids. un tad man viņa šķita vēl skaistāka kā parasti. tagad mani vajā doma, ka tas ir iemesls, kāpēc tik ļoti neveikli runāju krieviski un ļermontova rēgs, kuram esmu gan apsolījusies gadījumā, kad sastapšos ar to grāmatu, iemācīšos dzejoli un katru reizi, kad būs tieši tāds spožs, sniegaini sērsnains aprīļa rīts, noiešu mežmalā un atdošu parādu

un ceturtā ir pārāk smeldzīga lai to te liktu

iepriekš | 26. Februāris 2008 | tālāk