paskatījos uz sevi no malas un ieraudzīju ko briesmīgu. un es, ziniet, esmu visai nekritiska. nu nekas, ar makijāža palīdzību zaļgano ķīniešu teletūbiju pārvērtīsim klaunā kērtisā /vai kā nu sauc to brīnišķo simpsonu būtni/, saņemsimies un būsim

un es pat nevaru testā dabūt tādu atbildi, kas jau nebūtu bijusi kādam citam

un vispār - sāksim būt godīgi arī pret sevi

un vēl - ja es kādreiz satikšu mērfiju, viņš norausies. kā gan ir iespējams, ja māja, no kuras izejot juceklis nemaz nav tik liels, atgriežoties ietējot ar cilvēku, kuru negribētos pārbiedēt ar pārāko bardaku, pēkšņi viss ir aptuveni desmit reizes lielākā nekārtībā /jā, labi - cūcībā/, nu tieši tik lielā, ka gribas lai zeme atvērtos līdz tam sasodītajam ceturtajam stāvam un aprītu visus bardakradošos rūķus, kaķi ieskaitot

kopš šīs dienas es pirms iziešanas vienmēr, VIENMĒR pielūkošu kāda paliek gulta, lai trauki ir nomazgāti, drēbes tik uzkrītoši nevārtās pa zemi un rakstāmgalds neizskatās pēc kara lauka, un grīda, īpaši neiedziļinoties izskatās tīra