g-ielas doktorāta logā divi sunīši. izskatās pēc smilškrāsas kokeriem. pavisam maziņi, varbūt pat ar pudelīti barojami. tik sprogaini, ka ilgi un dikti pētīju, līdz sapratu ka tur ir divi. un nevis kkādi dīvaini eilieni, bet mīlīgi ļoti aizmiguši zvēriņi
mans vectēvs bija ļoti maigs vīrietis. sīksts un stiegrains, stiprs, prasmīgs un maigs. stalts. gādīgs. milzīgām plaukstām. rāmu balsi. siltu skatienu. neatceros, ka viņš to man būtu teicis, viņš tā nedalīja un tomēr jutos kā viņa mīļākā mazmeita. pirms manas atbraukšanas vienmēr nopirka konfektes. bārbelītes, piparmētru un starts. un katru dienu gāja uz veikalu pēc svaigiem belašiem un bezē cepumiem, kas man tik ļoti garšo. ļāva iesmelt spainī akas ūdeni un griezt koka ripu. aprušināt siltumnīcā sastādītos tomātus. ar milzu koka roku no ābeles un bumbieres nocēla visskaistākos un garšīgākos augļus.
es biju aizmirsusi, cik ļoti viņš mani mīlēja. tas, ko visspilgtāk atcerējos liedza gribēt atcerēties. vaska dzeltena izģindusi seja slimnīcas palātā. zilgani acu dobumi bez mazākās intereses par apkārtni. munka kliedziens. nepārprotama aiziešana
- Tu tikai nepazūdi tai Amerikā (un joks, ko jau esmu aizmirsusi)
- Bet tu turies, rudenī tiekamies
bet mēs abi zinājām, ka netiksimies.
uz bērēm nebiju. par faktu uzzināju divas nedēļas vēlāk. kapos neesmu bijusi. nesaņēmos. nevarēju, kamēr vienīgais, ko par viņu atceros bija kas tik briesmīgs un neīsts. jo viņš bija kas vairāk. balss, kuru atpazītu, bet atmiņā atsaukt nespēju, plaukstas siltums uz pleca. padlaiku odekolons un kaznačeskaja. īpaši rūtainais krekls. sirmie rugāji uz zoda. celiņš galvas kreisajā pusē
šovakar atcerējos viņu. mājupceļā truli blenzu šofera pakausī un bēru asaras kā pupas. labi ka bija tumšs - pārējie mierīgi varēja izlikties neredzam. it kā jau nekas nav noticis. nekas globāli nozīmīgs vai traģisks. atcerējos un sailgojos. kā man viņa pietrūkst
saskumu. tagad spēlēšu bejevelu līdz vēmiens nāks. šitādā omā nedrīkst iet gulēt. varētu kādu filmu, bet jēlu negribas. un sirdi plosošā šaidienai pietiks
