gribējās ko iečukstēt par pagājušās nedēļas vidusdaļu, bet tas viss ir pārāk skaisti. klusēšu, lai piepildās vēl kādreiz.

ja nu vienīgi kādu lakstu. vēlams smaržojošu
varētu jau teikt - pusi karaļvalsts un princesi par sievu, bet būsim reāli - kāda nu tur karaļvalsts, kas es par princesi..
galu galā - nav ko tik jaunai precēties
(:

ja nu man kas patīk cibā, tad tā ir patiesā aizrautība, ar kādu varu lasīt to cilvēku pukstus, ko dzīvajā neparko nespēju izturēt ilgāk par trīs minūtēm

vakar skatījos abas filmas ar di Kaprio. viņnedēļ arī pludmali. un ja vēl atceras Departed un mazliet padomā, var pat atcerēties, kāpēc man viņš patika. tagad arī. Protams, ne tik slienaini kā pēc titānika, bet laikam jau es vairs neesmu tādā vecumā, kad filmu skatoties var tecināt pārmaiņus slienas un asaras, jau iedomājoties vien, ka Varonis tūliņ, nu jau pēc stundas, 45 min, pusstundas ies bojā.

mani savā varā pārņēmusi akūta slinkuma lēkme

tas mirklis, kad tavas lielākās bailes realizēsies ir tuvāk, nekā tu domā. biedējoši tuvu

nu vajadzēja man kā vecai romantiķei redzēt to filmu ltv7 par cilvēkiem, kas, vilcienā braucot saskatās, sakautrējas un pēcāk meklē viens otru ar sludinājumu palīdzību. un atcerēties to sajūtu, kad nāk atskārsme, ka tieši šis cilvēks, ko tu pirmo, un iespējams, pēdējo reizi mūžā redzi darīs tevi tik laimīgu, kā tev vajadzētu būt un vienlaicīgi tik nelaimīgu cik vien iespējams, jo iespēja ka jūs vēl kādu reizi satiksieties ir mazāka par vismazāko sīkbūtni. un tad neatliek nekas cits kā vien staigāt kā nolēmētai un domāt kā būtu