ar to iedvesmu ir kaut kā dīvaini - kā uz muļķībām, tā klāt i nesaucama, uz kaut ko jēdzīgu un absolūti nepieciešamu - gaidi ar maisu!

ir 'draudzenes' kuru vīriešu vārdus neesmu spējīga iegaumēt. varbūt necenšos. kuru andri/andreji/sandri/aleksandri/aleksi izklausās pilnīgi vienādi, par ingariem/ilgvariem/ingmāriem/ilmāriem nemaz nerunājot. ja nelaimējas ar šiem sastapties vaigā, izvairīšanās no uzrunas vārdā ir ne vien goda, bet izdzīvošanas jautājums, bet aizmuguras sarunas pavada nepārprotama šķobīšanās un īpaša intonācija, izrunājot personu vietniekvārdus
vienvārdsakot - man ļoti patīk jāņi, artūri un kaspari, lai gan nekas labāks par Mīļumu nevar tikt izgudrots

lai arī cik nepareizi būtu ko uzrakstījis, ja ne guglē, tad jūtūbē un dēcī jau nu toč meklēto atradīsi.
vai tas pierāda ko vairāk par cilvēcību?

profesionālais kretīnisms diez arī ir arodslimība?