Gāju es kājām uz pilsētu pa karstumu, savā garajā puķainajā kleitā un pītajā platmalē, kājās visu zilzaļo toņu brīvā laika botītes un es jutos kā dāma, kā dīva, kā dieviete, vīriešu bari lai pašķiras kā jūra Mozus priekšā, krīt ceļos un pateicas dieviem.
Nekaunējos un skaļi somā jūtūbināju Bītlus (brīnišķīgi!), brīžiem skaļi dziedāju līdz un dzīve un vasara tik smaržīga un koša un ziedoša (ceļmalā sabirušas daudz lopbarības pupas) un briedoša (visos dārziņos rātnas dobes, spīd arī ķirbju apaļie sāni) un skaistākajā upē pasaulē zeltainas ūdenszāles un zied ūdensrozes un meldri (!!) un taciņā pie svaigi bruģētajām trepītēm mežvīns ieaudzis milzīgos vecos kokos un parkā strūklaka un eksotiskas kļavas
Un man atkal izmasēja seju un atpakaļceļā nopirku saldējumus, nenopirku krūšturi, Stendera stendā nomazgāju rokas ar brīnišķīgu, bet dārgu dušas putu un atbraucu atobusā un atkal klausījos mūziku un dzīve ir skaista