Braucu transportā, paskatos pa logu, tur tieši viens džeks skrien pakaļ divām Žēlsirdības misionārēm. Nu tām mātes Terēzes mūķenītēm baltā tērpā zilu maliņu. Un viņš tā galanti piedāvājās palīdzēt aizvest riteņsomas, katrā rokā pa vienai
:)

Ik pa laikam, kad man galīgi grūti emocionāli, fiziski vai vnk viss besī, es atceros par māti Terēzi, atceros par viņas misionārēm un uzreiz šķiet, ka nav tik traki. Iedomājieties, kā ir no visas pasaules aicinājumiem dabūt tieši tādu. Un kā pati māte T.varēja tik daudz un tik dziļi un tik apbrīnojami, iekšēji esot tumsā un izmisumā vispār ir wow