Ir tā kaut kāda mistika. Māte šitā mēģināja ieaudzēt, stādīt, sēt un uz galvas stāvēt ar rudbekijām. Nekā. Desmit gadus. Un tad atnāca pašas pļavas vidū, omamma pat sākumā smējās kā tā neieaug. Un tagad pēkšņi viņām patīk. Ķeizarkroņi bija bet pazuda, mums gan tur visāda dzīvība ēd sīpolpuķes un ar to dabu ik pa laikam ir wtf momenti :D
Rudenī atklājās aiz šķūņa džungļos divas ražojošas lielas garšīgas ābeles. Dažādas. Nav stādītas, bet nav mežeņi un mums dārzā tādu nav