2. Maijs 2020

Un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz domāju par vecām draudzībām. Tām, no kurām kāds izauga, ne vienmēr es; tām, kuras beigās salauza man sirdi; tām, kas līdz nāvei; tām, kuras beidzās jo šķiroties mantojumā palikām pretējās pusēs. Un jā, tur ir sāpes un neizpratne, nodevība un salauzta sirds un varbūt pat tāda nepiepildāma vēlme kaut kādreiz atkal varētu satuvināties, bet beidzot tur ir arī pateicība, jo kamēr tās bija dzīvas, tās bija skaistas, bet tās daudz deva gan tad, gan arī atstājušas labas lietas nākamībai. Un liela un skaista daļa no tām lietām ir mūzika, ko es nekad nebūtu atklājusi, ja nu vienīgi pavisam nejauši

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: