Nē, galīgi ne. Man šķiet, ka galvenā atbalsta forma ir tāda, kādu konkrētais cilvēks var un grib sniegt. Ideāli, ja sakrīt ar to, kas atbalstītajam cilvēkam tobrīd ir vajadzīgs.

Es saprotu, kā no manas cibas šis varētu nolasīties, bet mani vairāk interesē un nodarbina finansiālās autonomijas jautājumi un emocionālā brīvība, jo man iekšēji ir ļoti sarežģītas attiecības ar naudu. Kā tādu. Jau ļoti ļoti sen.
Esmu bijusi bez darba un ļoti bagāta (pirms gadiem 10, kontā man bija kādi divi tkt, cik bija mēnešalga latos neatceros), esmu bijusi krutā amatā ar septiņdesmit centiem makā pēdējo reizi normāli ēdusi siltu maltīti pirms četrām dienām un pēc tam dabūjusi stresot ko bandīti ar mani iesāks, jo domāja, ka apzagos. Un abas spektra puses man deva atklāsmi, jā. Sūds tā nauda un kreņķis, laimīgs vari būt ja Maslova piramīdas apakšiņā viss kārtībā un nav emocionālo sūdiņu. Viegli nāca, grūti gāja, grūti nāca, viegli gāja, te bija, te nav un tāpat paliek viss cits kas ir ilglaicīgāks un svarīgāks. Un laime šobrīd un puslīdz stabilitāte par rītdienu ir viss