Cik dzīvē nomanīts, tas lielais ģimenes siltums un pavards, kur tiek arī ārējiem, ir daudzbērnu ģimenēs. :)
Es te par ģimenēm, no kurām mūsu paaudze nākusi, zinu vairākas tādas 5 bērnu superģimenes. Un, jā, ar MAMMU, kura pamatā nodarbojas ar to pavardu nevis naudas darbu. (Tajās ģimenēs gan arī bērni dzimuši ilgā laika periodā [kad jaunākais bērns ir vecākā bērna pirmā bērna vienaudzis], tāpēc uz jaunāko bērnu pusaudzību jau mammas to laiku agrajā pensijā).
Bet tas viss tāds - bērnu un mīlestības, ko tiem bērniem dot, daudz, jo tas viss ir arī starp ģimenes pamatā esošo pāri arī. Un tas vīrietis ir stiprs, balstošs, sargājošs. Un tā sieviete ir stipra, mīloša, mātišķa. Un ģimene kā dzīvesveids, bet arī nepazaudējot sevi.
Bet to nevar panākt ar "es tagad sekošu vēdu principiem, un tad mēs kļūsim par ūbermīlošuķipuķi paraugģimeni". Cilvēka daba, man tā šķiet, tāpat ir atslēga.