22. Janvāris 2020

kopš chimera sāka tā nopietnāk ņemties ar indiešu ģimeņu tēmām un kopš manā freidlistē un starp tiem, kas mani lasa, arvien biežāk (vai drīzāk konsekventāk) ir ieraksti par psihoterapijas tēmu es daudz domāju. citreiz ir tādi komentāri, kuros gribētu turpināt sarunu, bet grūti saprast par ko tieši, jo būtu daudz ko piebilst, man arī pēdējā laikā grūti izteikties kodolīgi un nepārprastai, turklāt saglabājot domu un iekšējo pārliecību, ka beigās paliek 'ai nu lai'. bet žēl. bet tas ir arī svētīgi - tā doma var viļāties un muļāties un šad tad kaut kas iznāk. reti gan ir laiks nestaidzīgi pierakstīt

nu jā. man daudz jādomā par tām ģimenēm. es zinu ļoti ļoti maz tādas latviešu (o.k, Latvijā esošas) ģimenes, kas ir siltas kā vanna, kurā gribas iegulties. ir jau arī tā, ka mēs varam cits bez cita, t.i. nav objektīvas vajadzības būt kopā jo citādi nevaram. tajā pat laikā arī disfunkcionālās, nepilnās un visādās citādās ģimenēs kas ir manā lokā ir rūpēšanās. nu tā, ka kāds izmācās, dabū darbu, sāk palīdzēt ģimenei kaut ar mazumiņu, tad dabū labāku darbu, atdod studiju un studējošo parādus/palīdz atmaksāt hipotēku, tad sāk nostāties uz kājām, pamazām atliekot naudu citu ģimenes locekļu izglītībai vai sponsorējot kādas dārgākas vajadzības. nu un tā simtiem variācijās

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.