Kamī. Mīts par Sīzifu

[..] Sīzifs ir absurda varonis. Viņš ir tāds gan savās kaislībās, gan mokās. Dieviem mestais nicinājums, naids pret nāvi un dzīves mīlestība sagādā Sīzifam neizsakāmas ciešanas, un tā ir maksa par šīs zemes priekiem. Par Sīzifa turpmāko dzīvi pazemes valstībā vairāk nekas netiek stāstīts. Mīti jau tāpēc arī pastāv, lai rosinātu iztēli. Un tomēr mēs redzam, kā saspringst viņa ķermenis, lai izkustinātu no vietas milzīgo akmeni, lai to veltu un balstītu un kopā ar to rāptos pa nogāzi arvien augstāk un augstāk. Mēs redzam pārvērsto seju, akmenim piespiesto vaigu, redzam, kā plecs balsta zemēm klāto milzeni, kā, to balstot, pārvietojas kājas, kā to atkal un atkal tver zemēm aptraipītās rokas. Un, lūk, pēc ilgā sasprindzinājuma, kas mērāms vienīgi telpā bez debesīm un laikā bez dziļuma, mērķis beidzot sasniegts. Un tajā pašā brīdī Sīzifs redz, kā akmens veļas lejup bezdibenī, no kura viņam atkal vajadzēs to velt augšup līdz virsotnei. Un Sīzifs dodas lejup.
No franču valodas tulkojis Andrejs Līcis
/fragments/