(..)Velti gribat mani izzobot, ka man atstājamas dāvanas cilvēcei un savai tautai. Cilvēce ir okeans, kuŗā drīkst iebraukt tik lielākie kuģi. Manas dāvanas ir niecīgas, un, likdams sevi visu uz spēles, varu tik visu pazaudēt, bet neko iemantot. Jācenšas tik ierīkot dzīve tā, ka varētu sasniegt to, ko prasa mana mūza un to, ko gars. Cik bēdīgi arī nav atstāt savu kapu bez pieminekļa, bet Iznīcības priekšā ir vienāds Šekspīrs un es. Es gan labprāt sapņoju par mākslu, kā par klints krastu,
pret kuŗu tumšs un drošs
Dimd laiku sitiens nerimstošs,
bet tā ir lepnība - ērmota puķe, kuŗa tik labprāt uzplaukst mirstīgo smadzenēs.

/E.Virza 1909.gada aprīļa vēstulē V.Dambergam/