19. Marts 2019

pusdivos pamodos bērnistabā uz grīdas. izgulējusies. no rīta pusmiegā izstāstīju vīram kur bērna jaka un pamodos pusdesmitos kad dāmas bija izlēmušas, ka jāceļ māte, jo vajag ēst maizītes. protams, ka vēl joprojām neesmu iešūpojusies. nē, nu lietderīabs kvalificents pagaidām pieklājīgs, bet nu bet. aizpildīju internetā miega un trauksmes testus un tur viss tāds - aizej pie siha. bet nu ne šomēnes. un vispār ir tādas mazās čakarīgās lietas, it kā jau liekas - nu i nafig pie tā daktera, tāpat taču nav nekas tāds. un tad, piemēram, pēkšņi izrādās, ka dzīve ar acu pilieniem ir ļoti patīkama. vai ka tas kaut kas kas īpaši netraucē dzīvot bet nu nav arī baigi smuks ir kaut kāda mikroskopiskā sēne kas uz ādas dzīvo visiem, bet izlien tad, kad imunitāte pasliktinās, un tu nopērc to kremu, uzliec un pēkšņi izrādās, ka tāds it kā sīkums, tomēr pavisam cita dzīves kvalitāte, jo nebiji ievērojusi, bet tomēr bija kaut kāds maziņš diskomforts

bet vislielākais prieks - vakar atcerējos ka gavēju. pirms pagaršoju viņa brīnišķīgo maltās gaļas mērci

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: