man ļoti bieži nomāc, biedē un neizsakāmi sasprindzina naudas jautājums. pat tad, kad tās trūkst nevis makā, bet galvā. nospļāvos un nopirku sev to dalību LU Open Mind valodas kursā. es to gribu jau ļoti sen, principā kopš to kursu uzblieza. un nekad nevarēju atļauties. tikko apmaksāju, bet vēl nav nekāda prieka, galvā tarakāni kliegdami skrien katrs uz savu pusi. bet tā nav kaprīze, tā nav iegriba, tā ir vajadzīga lieta, īpaši, ja ņem vērā kā es šad tad piepelnos. un galu galā jo es esmu tā vērta. un šodien man jāaiziet dermatologam atrādīt 'ai, nu tur jau nekā nav, tāds sīks nieks, tas nekas, ka šad tad patraucē' un man jau šķiet, ka šī pieaugušo dzīve kur šad tad jādarqa lietas arī sev ir tik sarežģīta ka jāiet paelpot papīra maisiņā
lol