es esmu mazdisciplinēta. bet šodien, par spīti tam, ko var redzēt ārā (balts un kokiem galotnes līgojas) iespēja palikt mājās biedēja vairāk nekā ģērbties, jūgties un stumt. nu jau esmu mājās nepilnu pusstundu, esmu izcepusi sev vienu vistas fileju (un plānoju to arī apēst nedaloties. VIENA PATI!), uzlikusi vešeni, izvēdinājusi dzīvokli un nogurusi bet moža. šis pat varētu būt nesāpīgi, ja iemanos. no rīta paveikt iepirkumus (tātad vīrs vakaros varētu šim netērēt laiku), gatavot ēst netraucēti un meditatīvi, uzkopt dzīvokli (jeibogu saspiedusies - man reāli to gribas darīt! bet tas ir tik viegli, kad a) neviens nepalīdz; b) citā telpā paraleli nenotiek Kaut Kas vai plūkšanās), aizšūt visas vaļā atnākušās vīles, uzlikt caurumiem ielāpus, nu tādas mietpilsoniskas laimītes
pašai jau smiekli nāk, stūmiena vidū gribēju iespert bembim, kas jau trešo dienu bezkaunīgi noparkojies priekšā uzbrauktuvei uz trotuāra (mīlestības vēstulīti laikam uzrakstīšu un ielikšu jakas kabatā, jo nu gājēji arī ir cilvēki tomēr, ja es ar saviem smagajiem ratiem vēl varu apbraukt, tad kā tā mamma kam paliels bērns, gandrīz jau pusaudzis ratiņkrēslā? ā, nu jā - šādi cilvēki jau neskaitas un viņu aprūpētāji to pašu uz/nobrauktuvju, bedru un parkošanās iebaidīti lielākoties sēž mājās. nu tā nu es tur stūmu, svīdu un sapņoju nomodā par rudeni, kad es taču varbūt varētu braukt mācīties tālāk. bet nu tur tiešām visai pasaulei jāsadodas rokās.