esmu sapratusi, ka manī mīt tāds īsts lauku pāķis. kuram ir nepieciešamība sveicināt reizi pa reizei kāpņutelpā satiktos kaimiņus, vai vismaz pamāt ar galvu. kas laikam ir dīvaini, jo šie katrreiz kļūst tramīgi. un vainīgi saraujas. jo es, kaut ar varbūt pēc knariņa gluži neizskatos, tomēr šķietu draudīga /laikam/
un tad nu vakar satiku divus, kuri ar pārdesmit minūšu starplaiku zvanīja pie-manām-i-nam-durvīm-i un gribēja runāties par samilzušo PROBLĒMU un ko vēl ne.
nekādi nevaru ierubīties tajos lielpilsētas tikumos