Es, godīgi sakot, nesaprotu šito ienaidu pret “normīgumu” pieaugušā vecumā. Ok, jaunībā tu meklē sevi, jūties labi, jo neesi kā “tie citi”. Bet pēc tam vai tad nevajadzētu iestāties sajūtai, ka galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi, nevis “ka tik nebūt ka tie stulbie normīši”?