3. Augusts 2018
jau nepilnu nedēļu katru dienu vismaz vienu reizi ielienu ūdenī, kādas 5 dienas arī peldu. vēderprese un diastāze uzvedas daudz labāk, lai arī jūtu, ka ķermenis galīgi nesportisks, ir sekas tam sagurumam (pie iekaisuma?), vēl joprojām šī ir mana mīļākā peldvieta pasaulē, ir tik brīnišķīgi ik pa laikam nesaprast kas smaržo pēc upes un atskārst, ka pašas mati. gribu māju ar upi pagalmā. gribu māju ar dārziņu tikai mums vieniem pašiem. bet jāiet rudenī būs pie flebologa, jo kaut kas īsti nav ar tām kājām. no pēcnācējiem peldētājas Zuzannas pazīmes izrāda tikai 1/3 bet vēl jau ir laiks. apmācīsim
esmu tā nosauļojusies kā neatceros kad, nu jau prasās pēc garroku krekla un drusciņ jūtos kā vasaras (peldēšanas) nometnē, tikai labāk, jo pie upes ēdam barankas un gurķus un līdzi ņemam sunīti (kurš gan katru otro/trešo dienu par grēkiem jāatstāj mājāsun vispār ir brīnišķīgs - drusku aprej visus kas nav mūsu kompānijā, bet pēc tam, kad dusmīgi pufinājis pie puiša kājas, briesmīgi satraucas katru reizi kad tas puisis ienirst un šlakštās. glābējsuns ir pilnīgs pintiķis - kaķa izmērā <8 kg)
rītdien vajadzētu sataisīt aliču/kabaču kompotu, bet šodien nesameklēju burkas, nenolasīju plūmītes, esmu sapļekusi kā ēzelīša Ī-ā balons un nevaru saņemties aiziet gulēt