ik pa laikam domāju par body positivity. es šobrīd šajā galīgi neperfektajā, bālajā, nesazieķētajā, neatspalvotajā, svīstošajā ķermenī jūtos ļoti labi. nevis tā 'citiem ir sliktāk', 'gan jau kaut kā šitā', 'vēl tikai notievēt par 15 kg un tad būs laime' bet tā mīļi un labi. protams, ka tad kad jāsaģērbjas un jāiziet no mājas sākas problēmas, jo skapī nav ko vilkt mugurā. tajā pašā laikā es piedomāju ko saku par savu ķermeni, ko saku par citu cilvēku ķermeni, īpaši bērniem dzirdot. kājas gan laikam bērnu klātbūtnē neskūšu. nevis tādēļ, ka ass, atradīs skuvekli un savainosies, bet man gribētos lai viņām tā būtu pašu izdarīta izvēle - skūties vai neskūties un motivācija ir sevis dēļ nevis tādēļ, ka viens variants ir pareizs un savs ķermenis jānīst par to, ko tas evolucionāri ir attīstījis. jo tad, kad man bija daudzpadsmit gadu es varbūt izskatījos vislabāk. C izmēra bļodiņas, tievs viduklis, garas kājas. komplimenti, pārspīlēta, agresīva uzmanība ķermenim ('tiešām īstas? iedod pačamdīt) un milzīgs naids pret ķermeni. kas būtībā ir vienīgais īstais sabiedrotais - atbalsta persona un darbarīks un vienīgais kas kopā ar tevi gan piedzimst gan nomirst.
īpaši savarīgi man tas šķiet tādēļ, ka es sapratu cik daudz kompleksu, sāpju un rētu gan es pati gan manas draudzenes - brīnišķīgas, skaistas sievietes dažādu absrudu iemeslu dēļ ir jutušas un jūt