biju daudz. tiku pie stikla pērlīšu spēles, ko jau sen kāroju, izpildīju pienākumu laikam pret valsti? - nav īsti skaidrs, bet sirdsapziņa mierīga, biju vecumvecās skolas salidojumā... kādu laiku skumu, jo tie, ar kuriem gribējās parunāt vai nu nebij ieradušies, vai bij diezgan aizņemti ar citām interesēm, satiku gan savas bērnības pirmo mīlestību, redzēju arī otro.. johaidī, ja es toreiz to būtu zinājuse... eh. tusējos pie skolotājiem, jo tur mama māmiņa, dažas sen neredzētas skolotājas centās mani piebarot, iedeva līdz auglīšus un tā. laikam izskatījos ne vien nepieklājīgi labi, bet arī [nepieklājīgi?] tieva :) un par spīti tam, ka neļāvu lūrēt sev uz krūtīm - sāpēja kakls, šalle tur arī palika, aizsedzot gan manus daiļumus, gan jauno un neaprakstāmi skaisto kaklanieciņu, sadzirdēju arī leģendāro "Pasties, pasties, kas tā tāda" un nejutos slikti. padejot gan nedabūju - nu neprotas vīrieši. lai gan ja ātrāk satikuse būtu kasparu, viņš ātrāk būtu ņēmis mani savā draudzīgajā [?] paspārnē, ar visiem sapazīstinājis atkal, ne vien līdz mašīnai pavadījis, bet ar padancinājis. jauki, ka ir tādi bijušie klasesbiedri/pusradi, kas mani dīvainā kārtā deklarē par savu māsīcu..
jā, un sapņi mani reizēm beidz nost. bojeviku garā ar erotikas elementiem holi vudas stilā. neslikti, bet pamodos pārgurusi. skriet tak grūti
hhe


jā un šobrīd esmu laura. biagiotti
nenoskopojos. un esmu laimīga