es gan nekad neesmu dzīvojusi tādā pašā šausmu apakšā, bet manā bērnībā naudas nu, nebija īsti. mamma 10 gadus gāja uz teātri ar to pašu kleitu un man lielākā daļa drēbju bija mammas šūtas/pāršūtas no vecajām. kad parādījās humpalas, tad no humpalām.
ēdām pārsvarā no sava dārza un ieburkoto, mēbeles tētis taisīja pats, visu mācēja salabot.
ko es ar to gribu teikt - man nebija bezcerības sajūtas un tā. gribējās,protams,džinsenes no tirgus, bet neraudāju gaužas asaras. (nu,labi,raudāju,kad man nopirka sarkanas velvetonenes, riebās)

man diezgan liekas,ka tāds baigais izmisums ir tieši tai daļai,kas īsti negrib neko darīt, grib lai iekrīt klēpī - es to par saviem laukiem spriežu. tipa,nav,ko ēst, bet dārzu nekopj. bēŗni saplēstās,netīrās drēbēs- nu tam tak naudu nevajag,itkā.

protams,ka ir briesmīgi,ka cilvēkiem visu mūžu jāknapinās.

karoče, es šodien nevaru aizvērties, pardon