ir divas lietas kas jebkurā diskusijā (bet ne tikai) man momentāri izšauj drošinātājus:

1) dzērāju bērni neslimo (vazājas apkārt puspliki, noskretuši un kas viņiem kaiš?! pat iesnas nedabū). un vispār bērni izvēlas savus vecākus, ja reiz piedzimuši savējiem, značit atstrādā iepriekšējo dzīvju sūdīgo karmu. un viss tādā vēdiski iedvsemotā huiņā (skūzi), kura kā mēs zinam ne pa jokam nodarbina Kalkutas māsas Indijā (un ne tikai) jo palīdzot pārņem slimā/kroplā/mirstošā tumšās karmas daļas, kas pēc tam jāatstrādā

2) varmākas var atpazīt jau pēc skata. nu, ka ja kaimiņos kliedz bērns (tā, it kā galvu nost skrūvētu), tad aizdomas par vardarbību jāizvērtē vadoties no tā, kādu iespaidu vecāki atstājuši un tad nu attiecīgi jārīkojas vai jānerīkojas. kas man nolasās apmēram 'visi dzērāji bērnus klapē, pēc skata normālās ģimenēs vardarbības nav'

mums ir ļoti augsti vardarbības rādītāji, katru reizi kad tiešām gadās kaut kas Tāds visi kliedz ka kaimiņu vaina. bet tad kad mēs katrs pats (arī es) esam tas kaimiņš, uzreiz dziesmai cits meldiņš parādās (ko nu es, gan jau nekas traks, kas tad būtu jādara, kā es izskatīšos ne par ko traucējot policiju u.t.t. u.t.j.pr)