pēc tā, kāda elle bija zīdīšana pēc pirmajām dzemdībām ar asaru rīšanu un dvēselīti čokurā kaut kur tur pie griestiem katru reizi visu laiku mēneša garumā, kad skaiti sekundes un elpas un ceri, ka kļūs vieglāk un pamazām kļūst (zīdīšana dažos gadījumos var sāpēt arī tad, kad visu dara pareizi un pēc grāmatas) un beigās viss laimīgi turpinās pusotru gadu, jo tā ir vienkāršāk nekā čakarēties ar pudelītēm un sūds ar piena produktiem, kurus nevar ēst lai arī gribās, uzzinot ka nedēļas laikā mājās dvīņus tikai ar krūti (bez sāpēm) var uzbarot par puskilo..
teiksim tā: sajūta ir ļoti laba un ļoti cerīga. šobrīd gan drusku ir siltumnīcas apstākļi, tad redzēs kāda būs skarbā (vai netik skarbā esceru) realitāte, bet mums ir vēl viena nedēļa
un šoreiz gan es šo laiku izbaudu. protams, ka nāk miedziņš, bet īstais miega bads iestājas pamazām un vēl nav uzkrājies