veselu mūžību nebiju bijusi oranžajā portālā. ieeju un tur mani sagaida vēstule. inčīgi es nodomāju, diez kā mēs esam pazīstamas, atveru, izlasu un man paliek drusku jocīgi. vispirms gara rindkopa ar rakstītājai ļoti personīgu informāciju, pat dažādi gribētos teikt intīmi ģimenes fakti. un tad aicinājums apstāties, padomāt par manu aicinājumu, solījumi par to kā Dievs mani mīl un "vēlas, lai Tu kļūtu par Viņa mīļo bērnu, jo Viņš ir samaksājis pilnu cenu, atdodot Savu dzīvību, lai izglābtu Tevi no mūžīgas pazušanas, problēmām, slimībām, nabadzības."

viena lieta par ko es ļoti cienu tradicionālās kristīgās reliģijas (katoļus, luterāņus un pareizticīgos) ir evanģelizācijas neuzspiešana un absurdu solījumu nedošanu. cik esmu bijusi uz svētbrīžiem un dzirdējusi sprediķus, neviens nesola atbrīvot no visādām ķibelēm. vienmēr jau ir lietas, kuras cilvēks pār savu galvu pārgāž pats, cēloņsakarības un fizikas likumus neviena reliģija nav atcēlusi, ja, bet šis viss man izklausās pēc tiem poētiskajiem dzemdību aprakstiem, kur viss tik ēteriski, garīgi un skaisti, ka cilvēki vienkārši nesaprot un palaiž garām, ka dzemdības sāp. dzīve arī sāp, ziniet, par spīti tam, ka tu esi cīši labs cilvāks caur sidraba birzi gājis, ne zariņa nenolauzis, ar tevi vienalga var gadīties kāda random huiņa