28. Oktobris 2007
cirslīšstāsts
pēc tam, kad mā vakar visu dienu betonējusi mājas pamatiem apmalīti un rakusi zemi, nolasījusi nezāles, bērusi granti un dolomīta šķembas uz pamatiem un darījusi visādus tamlīdzīgu niekus, skrien iekšā, fiksi fiksi ielec zābakos, pēc jaunākās modes atloka bikšu galus līdz zābīšu augšmalai, uzcērt balto tipa zamšādas mēteli, apsien ap galvu lakatu pa krievušku modei lai ausis nesalst un ved mani vecmammu lūkoties. pa ceļam, mazajā ciema veikaliņā ejot aiz mums izkāpj tēvaiņu (~30) bariņš. paskatās, nosvilpjās un izgrūž "O, kas par zaķīšiem!" nummuriņu neprasīja. laikam taču sakautrējās, ka mammu par zaķīti noturēja, a mēs vēl tagad ķiķinam. par zaķīšiem